Labdarības akcija
Rīgas Kristīgā vidusskola piedāvā
Labdarības koncertu - "No drauga draugam"
10. aprīlī, plkst 19:00.
Brīvā laika centrā "Jota",
A.Deglava iela 1a, Grīziņkalns, Rīga.
KONCERTA MĒRĶIS ir:
nodrošināt spēļu un rotaļu istabu bērnu klīniskās slimnīcas onkoloģijas nodaļā, kurā atrastos daudz un interesantas spēles bērniem, kas slimnīcā ilgstoši ārstējas! Nāc arī Tu un ienes savu prieku viņu mazajās sirsniņās! Un, iespējams, tas bērniem dos priecīgāku skatu uz pasauli!
Mūziķi:
SUPERHUMAN, MonkeyRocks, Order Sang, Iedomu Spārni, Mirta & Hot acustics, Framest, Ēriks Gruzniņš, teātra deju studija „SAVANNA” un citi mūsu draugi!
Ieeja kā ziedojums 2 Ls (1 personai)
Pasākuma organizētāji:
Ginta Kleinberga - Elizabeth (Black Elizabeth)
Mob. Tālr. (+371) 28313431
ginta@kalnusports.lv
Katrīna Salzirne
katriiine@inbox.lv
Atsauksmes presē par pagājušā gada akciju "No drauga draugam" šeit
***
Viela pārdomām ...
Skola, kurā neskan zvans…
Par bērniem sāp visvairāk. Tāpēc arī mazo cilvēciņu emocijas tik bieži tiek izmantotas reklāmās — jo kurš gan pret tām spēs būt vienaldzīgs?! Nē, šis stāsts nav par kādu uzburtu pasauli, bet gan par reāliem varoņiem, kas dzīvo mums līdzās. Tur starp regulārām procedūrām, operācijām, brūcēm, tabletēm un pieraudātiem spilveniem notiek arī mācības. Tā ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca.
Slimnīca nav patīkamākā vieta, kur viesoties, ja nu vienīgi, dodoties uz dzemdību nodaļu… Šoreiz, šķiet, ir mazliet citādi — laipns personāls un gaišas telpas, kas nemaz neož pēc ierastās moku dvesmas, bet drīzāk pat smaržo. Mūs ar fotogrāfu slimnīcas Pedagoģijas nodaļā sagaida divas smaidīgas dāmas — Ilgstoši slimo bērnu apmācības centra skolotāja Irēna Kļaviņa un slimnīcas interešu izglītības pedagoģe Zeltīte Stibe. Abas kundzes ir ilggadējas slimnīcas darbinieces, varētu teikt — pēdējie mohikāņi. Irēna slimnīcā ir nostrādājusi apaļus divdesmit gadus, bet Zeltīte neatzīstas, esot nepieklājīgi daudz… Jaunie pedagogi uz šejieni neraujas. Darbs ir grūts, ne katrs spēj izturēt šo misiju. Dažās nodaļās mazo pacientu sejas nedēļām, pat mēnešiem ilgi nesmaida.
“Piemēram, 20. nodaļā, kur ārstējas onkoloģiskie slimnieki, es ne par kādu naudu nestrādātu…” atklāj Zeltīte. Kolēģe, kurai tieši šis darbs ir pazīstams jau gadiem ilgi, neslēpj, ko īsti tas nozīmē: “Esmu tur strādājusi. Reizēm ir tā, ka izej no tām telpām un šķiet, ka vairs nebūs spēka tur atgriezties. Ne audzinātājs, ne skolotājs bērnu klātbūtnē nedrīkst izrādīt savas emocijas.
Taču reizēm asaras nav kontrolējamas. Bet ko darīt, kādam ir jāiet pie tiem bērniem! Tu saņemies un ej atkal. Ir arī prieks, ja savu audzēkni pēc laika satiec ārpus slimnīcas telpām un redzi, ka viņam ir atauguši mati, veselīgs smaids. Dažreiz šos bērnus varu pazīt tikai pēc balss.”
Un tas nav pārspīlēts…
“Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai nesen apritēja simts gadu, un šim notikumam par godu mēs sākām vākt dažādus būtiskus faktus,” stāsta Zeltīte. “Es meklēju informāciju par to, kā slimnīcā sākās bērnu apmācība. Piezvanīju visiem vecajiem skolotājiem, bet nedabūju nekur fiksētus datus. Starp citu, Irēna ir viena no mūsu pirmajām skolotājām! Skolotāji šeit bērnus māca aptuveni kopš 1968. gada.” Savukārt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas izglītības pedagogi jeb audzinātāji, kā viņus sauc bērni, ir tie slimnīcas darbinieki, kas rūpējas par pacientu brīvo laiku. Nodaļu rotaļu istabās tiek celtas klucīšu pilis, apgleznotas sienas, spēlēts dakteros… Šo uzskaiti, protams, varētu turpināt vēl. Pats galvenais, lai interesantās nodarbes bērniem radītu pozitīvas emocijas.
“Interešu pedagogs strādā gandrīz katrā nodaļā, izņemot zīdaiņu un infekcijas nodaļu. Savukārt skolotāji nāk tikai pie tiem pacientiem, kuriem ir noteikta ilgstoša ārstēšanās. Turklāt, lai bērni varētu mācīties, ir jāsaņem ārsta akcepts, ka pacienta veselības stāvoklis to ļauj. Situācijas ir ļoti dažādas. Viens varbūt pirms tam ir mēnesi nogulējis mājās vai ārstējies kādā rajona slimnīcā. Bet mēs esam vienīgā bērnu slimnīca, kur apmācība organizēta tādā līmenī. Tiesa, mācības notiek tikai pamatskolas skolēniem. Skolotājs ar bērnu strādā individuāli.
Daudzi pacienti izvēlas pastiprinātu uzmanību pievērst valodām — angļu vai latviešu valodas apguvei. Mums ir daudz tādu pastāvīgo pacientu, kas nereti slimnīcā uzturas pat gadiem. Zinu vienu meitenīti, kura laikam nav tikusi tālāk par trešo klasi. Kad mamma viņu atved, vēdinām visas telpas. Izklausās šausmīgi, bet es nepārspīlēju. Bērnu sakopjam, sagādājam tīras drēbītes, bet, kad viņa pēc pusgada atbrauc atrādīties, deguni atkal jāspiež ciet,” šausminās slimnīcas interešu izglītības pedagoģe.
Kļaviņas kundze piebilst, ka bērni reizēm pārprot, domājot, ka slimnīcā mācības notiks kā skolā — katru dienu no rīta līdz pēcpusdienai. Es mazajiem bērniem saku: “Nākšu pie jums tikai divas reizes nedēļā. Tas būs gluži kā kūrortā.”
Labāk te vai tur?
Slimnīcā audzinātāji un skolotāji ir bērnu labie gariņi. Šeit attiecības starp pedagogiem un skolēniem veidojas pavisam citādas, nekā tas bieži vērojams skolās, kur galvenais uzsvars tiek likts uz disciplīnu un mācībām. Slimnīcā prioritāte ir bērna veselība, tas, kā viņš jūtas.
Pat ja bērns rāda savu slinkumu vai atsakās pildīt mājasdarbus, viņu nedrīkst bārt un kaunināt. Tāpēc arī mazās galviņas tik bieži dežurē pie slimnīcu logiem — protams, visvairāk tiek gaidīti vecāki, bet arī nodaļu audzinātāji un skolotāji slimnīcā ir tie viesi, kam pretim skrien priecīgs sagaidītāju pulciņš.
Slimnīcas mācību procesā, atzīst pedagoģes, visvairāk trūkst mācību grāmatu. Pedagogi attiecīgās grāmatas uz noteiktu laiku aizņemas no skolām, iespēju robežās pārkopē darba burtnīcas. “Ja ir ļoti spiedīga situācija, tad es pati nopērku par savu naudu,” teic Irēna un piebilst, ka izdevniecība Zvaigzne ABC esot ļoti palīdzējusi ar mācību grāmatām. “Bet tas bija ļoti, ļoti sen,” iesaucas Zeltīte. “Pirms gadiem desmit noteikti. Programmas jau nez cik reižu ir mainījušās, bet mums tās skaitās jaunās grāmatas. Ar angļu valodu ir ļoti grūti, jo katrā skolā māca no citiem materiāliem.”
Rīgas slimnīcā ārstējas bērni no visas Latvijas, un ne visu pacientu vecāki tik vienkārši spēj apciemot savus bērnus. “Mēs taču labi zinām, ka lauku rajonos materiālais stāvoklis ir ļoti slikts,” teic Zeltīte. “Gadās visādi. Reizēm ir pat jāzvana, lai vecāki neaizmirst izņemt bērnus no slimnīcas. Bieži bērni raud, kad viņus atved uz šejieni, un tas ir saprotami. Bet ir piedzīvoti arī tādi gadījumi — bērns sāk raudāt, kad jābrauc mājās. Jo te, izrādās, ir labāk nekā tur.”
Skolotāja Kļaviņa ierunājas par vēl kādu mūsdienu skolēnu problēmu: “Tas, kas pašlaik notiek ar mājas apmācību, ir pilnīgs absurds. Šo skolēnu skaits katastrofāli pieaug. Daudz ir tādu, kas ir pedagoģiski ielaisti, kurus klases kolektīvā nepieņem. Pēdējos gados ir ļoti daudz skolas vecuma grūtnieču. Jā, tas ir ārprāts! Tagad jau 10.–11. klases jaunieši dzīvo kopā kā vīrietis un sieviete. Kāda kolēģe man stāstīja — es aizeju uz tām mājām, mani ilgi nelaiž iekšā, bet tad durvis atver izspūrusi skolniece, kura ir stāvoklī, turpat dzīvo viņas kavalieris, kurš arī ir skolnieks… Arī slimnīcā ir vērojama šī tendence. Nereti pacientes nemaz nenojauš savu grūtniecību, kas tiek konstatēta tikai medicīniskajā apskatē.”
Vēl, runājot par mājas apmācību, skolotāja Kļaviņa piemin jaunās izglītības sistēmas pārmaiņas: “Situācija ir mainījusies. Sākot ar šo mācību gadu, tie skolēni, kas būs ilgstoši izglītojušies mājmācībā, pabeidzot devīto klasi, saņems tikai liecību, nevis atestātu. Mani tas ļoti skumdina. Tādējādi bērnam tiek nogriezti iespējamie nākotnes ceļi. Es uzskatu, ka tā ir diskriminācija.”
Savdabīgs sabiedrības spogulis
“Ģimeņu finansiālo iespēju kontrasts ir milzīgs. Iedomājieties — vienam pacientam ir mobilais telefons, mūzikas atskaņotājs, klēpjdators, nakts skapītis pilns ar gardumiem, viss ledusskapja plauktiņš piekrāmēts ar pārtikas labumiem, tad vēl atstāta kabatas nauda, lai var ieskriet tuvējā veikalā. Bet palātas biedram nav pilnīgi nekā! Ja viens par slimnīcas ēdienu pasaka — fui, bet otram tas jāēd?! Iedomājieties arī, kāds skandāls izceļas, kad tas nabagais ir kaut ko paņēmis no tā bagātā,” savu sašutumu neslēpj pedagoģe Zeltīte.
Kolēģe viņai piekrīt: “Dažs bērns ir priecīgs par dzēšgumiju. Tagad nabadzība ir briesmīga, un diemžēl visvairāk no tā cieš bērni. Kādu puisīti no mazpilsētas vecāmamma atveda pie mums uz slimnīcu, lai viņu pārbaudītu, jo kaut kas acīm redzami nebija kārtībā — mazdēliņš izdilis kā diegs. Puikam tika veiktas pārbaudes, un atklājās, ka viņš ir slims ar leikēmiju. Bet mamma ir Īrijā. Viņš gadu nogulēja slimnīcā, un māte tā arī ne reizi neatbrauca. Puika vienudien raud un saka — jā, man pietrūkst mammītes, bet viņai tagad ir piedzimis vēl viens bērniņš… Šeit, slimnīcā, ļoti labi var redzēt, kā cilvēki īstenībā dzīvo.”
Kad izstaigātas jau vairākas slimnīcas telpas, sastopam sievieti baltā uzsvārcī, kura atšķirībā no pārējā personāla nepavisam nerāda optimistisku sejas izteiksmi. “Jūs tikai nerakstiet, ka mums te ļoti labi ir! Prese rāda, ka mums viss virzās uz augšu, patiesībā nekā tamlīdzīga…”
Vēlāk savām sarunas biedrenēm vaicāju: “Kā tad īsti ir?”
“Bēdīga ir situācijas materiālā puse. Arī pie mums daudzi ir mainījuši profesiju. Darbinieki nemitīgi rotē. Katrs cilvēks meklē labāku vietu. Bet ko mēs varam darīt lietas labā? Neko!
Vai jauns cilvēks nāks mūsu vietā par tādu naudiņu?” retoriski vaicā interešu izglītības pedagoģe.
Nojaušot, cik daudz spēka un izturības ieguldīts šajā darbā, jautāju cienījamajām kundzēm, kāpēc, par spīti grūtībām, viņas tomēr mīl savu darbu.
“Tas ir bērnu dēļ,” vienlaikus iesaucas abas sievietes.
“Bet tagad gan beidzam, tiklīdz par to aizdomājos, man uzreiz jāraud. Viss!” saka Zeltīte un jau pēc brīža smaidīga dodas pie saviem bērniem.
Gundega Bičevska
/raksts no žurnāla "Republka" Nr.29, 2006
(www.republika.lv/